Jau kopš vissenākajiem laikiem cilvēce ar dziļu cieņu izturas pret aizgājējiem. Aizgājējus pavada pēdējā ceļā ar labiem vārdiem, lūgšanām un godpilniem rituāliem, nododot viņus zemei.
Cilvēki iemācījušies celt mauzolejus un greznus kapu pieminekļus, lai piemiņa par tiem, kuri devušies mūžībā, neizzustu. Viņu tēli tiek iemūžināti gleznās un skulptūrās, lai tuvinieki simboliski paliktu šajā pasaulē arī pēc aizsaulē došanās. Tā paša iemesla dēļ agrāk bija ierasts aizgājējus fotografēt kopā ar ģimeni un šīs fotogrāfijas glabāt dzimtas albumos.
Dzīvie godā aizgājējus, bet aizgājēji, kā tiek uzskatīts, nereti palīdz dzīvajiem
Pēc viņsaulē aiziešanas cilvēka dvēsele nonāk šķīstītavā. Atrodoties šajā starpstāvoklī un gaidot savu kārtu doties uz Debesīm, dvēseles joprojām spēj atgriezties uz Zemes. Tas prasa lielu piepūli un apņēmību, jo dvēselēm ir spēcīga vēlme pēc iespējas ātrāk pamest šo starpposmu un turpināt ceļu augstākajos līmeņos. Tiek uzskatīts, ka dzīvie var viņām šajā procesā palīdzēt.
Vai aizgājušo gari spēj palīdzēt dzīvajiem? Daudzi tic, ka jā. Reizēm cilvēkam pat nav jālūdz palīdzība – dvēsele pati atnāk, lai sniegtu atbalstu. Kāda sieviete stāstīja, ka pēc operācijas, pamostoties, viņa redzējusi savu sen aizgājušo māti pieceļamies no krēsla pie gultas un dodamies ārā no palātas.
Šeit ir svarīgi paskaidrot – pēc ķermeņa aiziešanas dvēsele nekļūst par “aizgājušo garu”. Tā vienkārši atgriežas savās mājās un pieņem dabiskāku formu – ēterisko ķermeni. Patiesībā tieši Zeme tiek uzskatīta par aizgājēju pasauli, jo tajā dvēseles dzīvo fiziskos ķermeņos ar visiem to ierobežojumiem.
No otras puses dvēsele var vēlēties palīdzēt saviem tuviniekiem, tomēr tas nenozīmē, ka cilvēks drīkst paļauties tikai uz palīdzību “no otras puses”. Dzīve ir garīgs ceļojums, kurā katram pašam jāsper savi soļi. Tomēr atteikties no piedāvātā atbalsta arī nebūtu prātīgi.
Kāda cita sieviete dalījās sapnī, kurā viņai piezvanīja vecmāmiņa: viņa sacīja, ka ilgi jāgaida rindā, lai varētu piezvanīt dzīvajiem, taču viņai viss esot labi.
Tiek uzskatīts, ka dvēseles no otras puses var ļoti smalki virzīt cilvēku, sūtot zīmes, sapņus vai sniedzot nelielu palīdzību. Lielākoties tas tiek uzskatīts par normālu un dabisku procesu.
Vēl kāda sieviete stāstīja, ka pastāvīgi sajutusi vīraka smaržu. Vēlāk kāda pazīstama sieviete viņai pateikusi, ka tā ir vecmāmiņas zīme – dvēsele uztraucoties par viņas dzīvi. Pēc lūgšanām un rituāliem smarža pazudusi, un sievietes dzīve pakāpeniski uzlabojusies.
Pastāv uzskats, ka dvēsele var uzkavēties uz Zemes, ja tai ir neatrisināti jautājumi vai ja tā neapzinās savu viņsaulē došanos. Šādā gadījumā dvēsele var parādīties sapņos, dot brīdinājumus vai atgādināt par sevi dažādos veidos.
Kāda sieviete bērnībā redzēja sapni par vecmāmiņu tumšā pazemes vietā, kas izraisīja smagu slimību. Tikai pēc lūgšanām situācija uzlabojās, un ģimene to uztvēra kā garīgu cīņu.
Tiek uzskatīts, ka aizgājēji radinieki arī pēc aiziešanas turpina rūpēties par savējiem
Cita sieviete stāstīja, ka viņas māte pēc viņsaulē došanās sapņos teikusi, ka strādā “Dieva prokuratūrā” un aizsargā meitu. Vēl kādā gadījumā sieviete sūdzējās aizgājušajai vecmāmiņai par vīru, un nākamajā naktī vecmāmiņa parādījās vīra sapnī, viņu norājot.
Tautas ticējumos tiek uzskatīts, ka pirmās 40 dienas pēc aiziešanas dvēsele atrodas līdzās saviem tuviniekiem, vēro viņus, sargā un gatavojas nākamajam ceļam. Šis laiks tiek uzskatīts par īpaši nozīmīgu arī dzīvajiem – lūgšanas un piemiņas rituāli šajā periodā ir īpaši svarīgi.
Daudzi stāsta par sapņiem, kuros aizgājēji brīdina, lūdz vai mēģina pabeigt nepabeigtas sarunas. Šādi sapņi bieži ir emocionāli ļoti spēcīgi un paliek atmiņā uz ilgu laiku.
Ir arī cilvēki, kuri mēģina apzināti sazināties ar aizgājēju dvēselēm, izmantojot medijus. Citi to noliedz. Vēsturē zināmi piemēri gan ticībai, gan skepses pilniem mēģinājumiem – no Mērijas Toda Linkolnas līdz Harijam Hudīni, kurš pats solīja dot ziņu no aizsaules, taču līdz šai dienai klusē.
Tādējādi ticēt vai neticēt dvēseļu pasaulei ir katra paša izvēle. Noslēgumā autore dalās ļoti personīgā stāstā par tēva aiziešanu un sapni, kurā viņa saprata, ka viņas asaras var traucēt dvēselei doties tālāk, un pēc tam iemācījās palaist.
Vai arī jums ir savi stāsti par saskarsmi ar aizgājušajiem?
